Tējas veidi

Iepriekšējā rakstā jau uzzinājām, ka tēja nav jebkas, kam tiek uzliets karsts ūdens. Latvijā zināmās augļu un/vai augu tējas, mēs varam saukt par tējām, bet tie ir uzlējumi. Īstā tēja nāk tikai un vienīgi no viena auga – Ķīnas tējaskrūma (thea sinensis sin. camellia sinensis)

Saskaņā ar tējas entuziastu vērtējumu, vislabākā ir tā tēja, kas iegūta no tējas krūma augšējām lapiņām vai pumpuriem. Tēju audzē Ķīnā, Japānā, Indonēzijā, Šrliankā, Malaizijā, kā arī atsevišķās Āfrikas valstīs – Kenijā, Zimbabvē, Dienvidamerikā tikai Argentīnā un Pargavajā, bet Eiropā – Krievijā un Gruzijā. Lielākais apjoms tiek iegūts pirmajās minētajās valstīs.

Lai pagatavotu vienkāršu, labu tēju no veselām lapām vajag, lai tā ievelkas sešas, astoņas minūtes. Lejot ūdeni virsū, tam nevajadzētu būt verdošam, jo tā tiek zaudēts daudz vērtīgu vielu. Veikalos nopērkamās paciņu tējas ir uzskatāmas par zemas kvalitātes tējām. Ražošanas procesā tējas lapiņas ir sasmalcinātas un apstrādātas ar dažādiem aromatizatoriem un ķīmiskām vielām, kas pasargā tās no kaitēkļiem un baktērijām. Smalcināto lapu tējām ir īsāks ievilkšanās laiks, vidēji trīs, četras minūtes.

Iespējams viena no dārgākajām tējām ir baltā tēja, kas tiek iegūta, kaltējot tējas lapas saulē. Baltā tēja netiek fermentizēta, kā rezultātā transportēšanas iespējas un ilgstoša uzglabāšana ir ierobežotāka.

Latvijā populārās zaļā un melnā tēja ir samērā līdzīgas. Zaļā tēja tiek kaltēta īsāku laiku nekā melnā tēja, līdz ar to var uzskatīt, ka tā ir līdzīgāka baltajai tējai. Zaļā tēja palīdz labāk remdēt slāpes un satur vairāk antioksidantus nekā melnā tēja. Eiropā zināmākā ir Indijas melnā tēja Darjeeling vai Assam.

Latvijā mazāk zināma ir pusfermentētā tēja Ulun (izrunā oolung).To var lietot vairākas reizes un pēc katras tējas apliešanas reizes izmainās tās garšas un smaržas īpašības. Paši ķīnieši uzskata, ka ilgstoši uzglabājot aplietu tēju tājā savairojas dažādas baktērijas, tādēļ ilgstoši uzglabāta tēja būtu jāizmanto tikai, lai apmazgātos.

Japānā vispopularākā ir tēja – matcha, kas tiek iegūta novācot tēju, to tvaicējot un vēlāk arī žāvējot un samaļot smalkā pulverī. Pieder pie zaļajām tējām un tiek izmantota arī maltīšu gatavošanā, kā arī kokteiļu un rietumu tipa dzērienu radīšanā. Japāņu tējas ceremonijā tiek izmantotas arī veselas tējas krūma lapas, tādējādi palielinot uzņemto antioksidantu, aminoskābju un vitamīnu dauzumu.

Mazāk zināma, taču ļoti vērtīga ir arī Ķīnas dienvidrietumos iegūtā tēja puers. Tējas gatavošanā tiek izmantotas vecu tējas krūmu lapas. Atšķirt šīs tējas vienu no otra var tikai profesionālis un pērkot tējas uz savu galvu pastāv iespēja tikt apmānītam. Viens no labākajiem veidiem kā iegādāties autentisku tēju ir pērkot to pie oficiālajiem izplatītājiem vai vēl labāk dodoties personīgā vizītē uz kādu no tradicionālajām tējas plantācijām.