Tējas izcelsme

Mēs par tēju nereti saucam visu, kam tiek uzliets karsts ūdens (izņemot kafiju un kakao). Patiesībā vārdam tēja ir sava konkrēta, vēsturiska nozīme, kas saistīta ar ķīniešu tējas koka lapām. Vēsturiskie dati liecina, ka tējas lapu tēja tikusi lietota jau 780 gadā p.m.ē. Līdz Eiropai tēja tās tradicionālajā izpratnē atnāca vien 17. gs sākumā kopā ar portugāļu un holandiešu tirgoņiem. Iepazīstoties ar tējas burvību, Eiropas aristokrāti un turīgie iedzīvotāji to iemīļoja aizvien vairāk un tējas imports kļuva aizvien apjomīgāks. Atšķirībā no citiem dzērieniem, pārtikas piedevām, tēja un tās tirdzniecība ir spējusi izraisīt vairākus karus starp valstīm.

Tirgojoties ar angļiem, ķīnieši noteica tējai augstu cenu un tā tika pārdota tikai par zeltu vai sudrabu. Nekas no tā, ko piedāvāja eiropieši ķīniešus neinteresēja, jo viņiem pašiem bija līdzvērtīgas vai labākas preces. Diemžēl vienā brīdī angļi atklāja, ka ķīniešiem patīk lietot apreibinošās vielas balta pulverīša veida un maksāšana ar sudrabu tika aizstāta ar bartera attiecībām. Pēc vairākiem gadiem Ķīnas imperators aizliedza šādu apmaiņu, bet naudas plūsma un vēlme iedzīvoties bija tik liela, ka Anglija pieteica karu Ķīnai. Karš bija īss, jo angļiem bija daudz labāks un modernāks bruņojums. Rezultātā Ķīnas imperators tika sakauts, izveidojās vairākas angļu protektorāta teritorijas un Ķīna sadalīta vairākās interešu zonās starp eiropiešiem. Vēlāk ķīnieši savu neatkarību atguva, pateicoties komunistu neatkarības centieniem, kuru pēcteči vēl tagad ir pie varas.

Šobrīd tējas audzēšanas plantācijas ir izvietotas Ķīnā, Šrilankā, Kenijā, Zimbavē, Japānā, Gruzijā, Indijā, Krievijā, Malaizijā, Indonēzijā un citur. Industriāli iegūtā tēja, lai tā ilgāk glabātos tiek apstrādāta ar dažādām ķīmiskām vielām, kā rezultātā pat cilvēki, kas cenšas ievērot veselīgu uzturu, neapzinoties uzņem e vielas.