Latvijā un pasaulē dārgākā tēja

Ikviens tējas mīļotājs būs piedzīvojis situāciju, kad liekas, ka viss ir nogaršots, taču gribas, ko vairāk. Attiecībā uz tējām horizonts ir ļoti plašs, jo tēju klātsts ir bezgalīgs. Tiesa, ja pieturamies pie tradicionālās tējas definīcijas, kādu to apskatījām iepriekšējos rakstos, tad tējas klāsts būtisksi sašaurinās.

Pasaulē publiski zināmā dārgākā tēja saucas Da Hong Pao (lav. liels sarkans halāts). Tēja tiek iegūta tikai vienā reģionā, klostera Tyansin tuvumā un tējas koku vidējais vecums ir 350 gadi. Leģenda vēsta, ka viena no Minga dinastijas imperatora māte tika izārstēta ar tēju, kas tika iegūta klostera tuvumā. Kā pateicību imperators nosūtīja asins sarkanu audumu ar ko apklāt krūmus. Jāpiebilst, ka sarkanā krāsa Ķīnā ir imperatora krāsa un attiecīgajā laika posmā bija ļoti dārga. Lai kāda arī nebūtu leģenda, tējas eksperti ir vienisprātis par šīs tējas īpašo kvalitāti un garšas buķeti.

Tiesa, tējas koka ievērojamais vecums ir tikai viens no faktoriem. Milzīgais pieprasījums ir otrs faktors. Pasaulē šobrīd ir daudzi bagāti vai ļoti bagāti cilvēki, kas gatavi izlietot daudz līdzekļus, lai nobaudītu, ko eksotisku. Dahunpao tēju var iegūt ne vairāk kā 500 g gadā, kas ir daudz priekš viena tējas baudītāja, bet maz, ja ir liela konkurence. Salīdzinoši 2005. gadā 20 grami tējas tika pārdoti par 24 tūkstošiem dolāru, bet kilograma cena pārsniedz miljons eiro. Šajā brīdī kļūst skaidrs, ka šī tēja ir pieejama tikai ļoti turīgiem, bagātiem vai trakiem cilvēkiem. Latvijas iedzīvotāju vidējā alga neto ir 500 – 700 eiro, līdz ar to ir skaidrs. Īstermiņa kredītus šādai vajadzībai nav vērts izmantot, bet ieķīlāt mājokli, lai nobaudītu tēju neviens nevēlēsies. Latvijā dārgākās tējas, kas tiek pārdotas Rīgas tējas bodītēs nemaksā vairāk par tūkstots eiro kilogramā un arī tas jau ir ļoti, ļoti daudz.

Ņemot vērā augsto pieprasījumu, uzņēmīgi cilvēki cenšas pavairot Da Hung Pao, jo tā ir viena no vecajām šķirnēm. Diemžēl šos cilvēkus gaida vilšanās, jo da hung pao tējas krūmu nevar padarīt vecu, var tikai iegūt jaunus stādiņus, kas sāks dot ražu pēc vairākiem gadiem. Protams, ne visi cilvēki ir pietiekami zinoši, lai noteiktu vai tirgū tiek piedāvāta autentiska tēja. Rezultātā pastāv iespēja, ka, pērkot pasaulē dārgāko tēju, Jūs nopērkat parastu tēju, kuras garša, iespējams, ir vien attālināti līdzīga īstajai da hung pao. No otras puses, pasaulē nav daudz cilvēki, kas spēj sajust īpašas tējas garšas buķetes īpatnības. Visi pārējie tikai izliekas un par labu novērtē to, ko viņiem saka kāds profesionālis vai pseido profesionālis. Tas nozīmē, ka cilvēkiem, kas vēlas gūt baudījumu no tējas īpašībām nav vajadzība pēc pasaulē dārgākās tējas vai jebkuras dārgas tējas. Daudz lielāka nozīme būtu jāpievērš piemērortas atmosfēras radīšanai, skaistiem traukiem, tējas servīzei, mūzikai. Ja Jums ir lieki pāris tūkstoši eiro, izmantojiet naudu citiem mērķiem. Ja naudas nav, nevajag ņemt aizdevumu, lai iedzertu tēju. Labāk ieguldiet līdzekļus sevis attīstībā vai uzlabojiet dzīves kvalitāti kādam citam, kam tas ir tiešām nepieciešams.

Tējas veidi

Iepriekšējā rakstā jau uzzinājām, ka tēja nav jebkas, kam tiek uzliets karsts ūdens. Latvijā zināmās augļu un/vai augu tējas, mēs varam saukt par tējām, bet tie ir uzlējumi. Īstā tēja nāk tikai un vienīgi no viena auga – Ķīnas tējaskrūma (thea sinensis sin. camellia sinensis)

Saskaņā ar tējas entuziastu vērtējumu, vislabākā ir tā tēja, kas iegūta no tējas krūma augšējām lapiņām vai pumpuriem. Tēju audzē Ķīnā, Japānā, Indonēzijā, Šrliankā, Malaizijā, kā arī atsevišķās Āfrikas valstīs – Kenijā, Zimbabvē, Dienvidamerikā tikai Argentīnā un Pargavajā, bet Eiropā – Krievijā un Gruzijā. Lielākais apjoms tiek iegūts pirmajās minētajās valstīs.

Lai pagatavotu vienkāršu, labu tēju no veselām lapām vajag, lai tā ievelkas sešas, astoņas minūtes. Lejot ūdeni virsū, tam nevajadzētu būt verdošam, jo tā tiek zaudēts daudz vērtīgu vielu. Veikalos nopērkamās paciņu tējas ir uzskatāmas par zemas kvalitātes tējām. Ražošanas procesā tējas lapiņas ir sasmalcinātas un apstrādātas ar dažādiem aromatizatoriem un ķīmiskām vielām, kas pasargā tās no kaitēkļiem un baktērijām. Smalcināto lapu tējām ir īsāks ievilkšanās laiks, vidēji trīs, četras minūtes.

Iespējams viena no dārgākajām tējām ir baltā tēja, kas tiek iegūta, kaltējot tējas lapas saulē. Baltā tēja netiek fermentizēta, kā rezultātā transportēšanas iespējas un ilgstoša uzglabāšana ir ierobežotāka.

Latvijā populārās zaļā un melnā tēja ir samērā līdzīgas. Zaļā tēja tiek kaltēta īsāku laiku nekā melnā tēja, līdz ar to var uzskatīt, ka tā ir līdzīgāka baltajai tējai. Zaļā tēja palīdz labāk remdēt slāpes un satur vairāk antioksidantus nekā melnā tēja. Eiropā zināmākā ir Indijas melnā tēja Darjeeling vai Assam.

Latvijā mazāk zināma ir pusfermentētā tēja Ulun (izrunā oolung).To var lietot vairākas reizes un pēc katras tējas apliešanas reizes izmainās tās garšas un smaržas īpašības. Paši ķīnieši uzskata, ka ilgstoši uzglabājot aplietu tēju tājā savairojas dažādas baktērijas, tādēļ ilgstoši uzglabāta tēja būtu jāizmanto tikai, lai apmazgātos.

Japānā vispopularākā ir tēja – matcha, kas tiek iegūta novācot tēju, to tvaicējot un vēlāk arī žāvējot un samaļot smalkā pulverī. Pieder pie zaļajām tējām un tiek izmantota arī maltīšu gatavošanā, kā arī kokteiļu un rietumu tipa dzērienu radīšanā. Japāņu tējas ceremonijā tiek izmantotas arī veselas tējas krūma lapas, tādējādi palielinot uzņemto antioksidantu, aminoskābju un vitamīnu dauzumu.

Mazāk zināma, taču ļoti vērtīga ir arī Ķīnas dienvidrietumos iegūtā tēja puers. Tējas gatavošanā tiek izmantotas vecu tējas krūmu lapas. Atšķirt šīs tējas vienu no otra var tikai profesionālis un pērkot tējas uz savu galvu pastāv iespēja tikt apmānītam. Viens no labākajiem veidiem kā iegādāties autentisku tēju ir pērkot to pie oficiālajiem izplatītājiem vai vēl labāk dodoties personīgā vizītē uz kādu no tradicionālajām tējas plantācijām.

Tējas izcelsme

Mēs par tēju nereti saucam visu, kam tiek uzliets karsts ūdens (izņemot kafiju un kakao). Patiesībā vārdam tēja ir sava konkrēta, vēsturiska nozīme, kas saistīta ar ķīniešu tējas koka lapām. Vēsturiskie dati liecina, ka tējas lapu tēja tikusi lietota jau 780 gadā p.m.ē. Līdz Eiropai tēja tās tradicionālajā izpratnē atnāca vien 17. gs sākumā kopā ar portugāļu un holandiešu tirgoņiem. Iepazīstoties ar tējas burvību, Eiropas aristokrāti un turīgie iedzīvotāji to iemīļoja aizvien vairāk un tējas imports kļuva aizvien apjomīgāks. Atšķirībā no citiem dzērieniem, pārtikas piedevām, tēja un tās tirdzniecība ir spējusi izraisīt vairākus karus starp valstīm.

Tirgojoties ar angļiem, ķīnieši noteica tējai augstu cenu un tā tika pārdota tikai par zeltu vai sudrabu. Nekas no tā, ko piedāvāja eiropieši ķīniešus neinteresēja, jo viņiem pašiem bija līdzvērtīgas vai labākas preces. Diemžēl vienā brīdī angļi atklāja, ka ķīniešiem patīk lietot apreibinošās vielas balta pulverīša veida un maksāšana ar sudrabu tika aizstāta ar bartera attiecībām. Pēc vairākiem gadiem Ķīnas imperators aizliedza šādu apmaiņu, bet naudas plūsma un vēlme iedzīvoties bija tik liela, ka Anglija pieteica karu Ķīnai. Karš bija īss, jo angļiem bija daudz labāks un modernāks bruņojums. Rezultātā Ķīnas imperators tika sakauts, izveidojās vairākas angļu protektorāta teritorijas un Ķīna sadalīta vairākās interešu zonās starp eiropiešiem. Vēlāk ķīnieši savu neatkarību atguva, pateicoties komunistu neatkarības centieniem, kuru pēcteči vēl tagad ir pie varas.

Šobrīd tējas audzēšanas plantācijas ir izvietotas Ķīnā, Šrilankā, Kenijā, Zimbavē, Japānā, Gruzijā, Indijā, Krievijā, Malaizijā, Indonēzijā un citur. Industriāli iegūtā tēja, lai tā ilgāk glabātos tiek apstrādāta ar dažādām ķīmiskām vielām, kā rezultātā pat cilvēki, kas cenšas ievērot veselīgu uzturu, neapzinoties uzņem e vielas.