Tējas veidi

Iepriekšējā rakstā jau uzzinājām, ka tēja nav jebkas, kam tiek uzliets karsts ūdens. Latvijā zināmās augļu un/vai augu tējas, mēs varam saukt par tējām, bet tie ir uzlējumi. Īstā tēja nāk tikai un vienīgi no viena auga – Ķīnas tējaskrūma (thea sinensis sin. camellia sinensis)

Saskaņā ar tējas entuziastu vērtējumu, vislabākā ir tā tēja, kas iegūta no tējas krūma augšējām lapiņām vai pumpuriem. Tēju audzē Ķīnā, Japānā, Indonēzijā, Šrliankā, Malaizijā, kā arī atsevišķās Āfrikas valstīs – Kenijā, Zimbabvē, Dienvidamerikā tikai Argentīnā un Pargavajā, bet Eiropā – Krievijā un Gruzijā. Lielākais apjoms tiek iegūts pirmajās minētajās valstīs.

Lai pagatavotu vienkāršu, labu tēju no veselām lapām vajag, lai tā ievelkas sešas, astoņas minūtes. Lejot ūdeni virsū, tam nevajadzētu būt verdošam, jo tā tiek zaudēts daudz vērtīgu vielu. Veikalos nopērkamās paciņu tējas ir uzskatāmas par zemas kvalitātes tējām. Ražošanas procesā tējas lapiņas ir sasmalcinātas un apstrādātas ar dažādiem aromatizatoriem un ķīmiskām vielām, kas pasargā tās no kaitēkļiem un baktērijām. Smalcināto lapu tējām ir īsāks ievilkšanās laiks, vidēji trīs, četras minūtes.

Iespējams viena no dārgākajām tējām ir baltā tēja, kas tiek iegūta, kaltējot tējas lapas saulē. Baltā tēja netiek fermentizēta, kā rezultātā transportēšanas iespējas un ilgstoša uzglabāšana ir ierobežotāka.

Latvijā populārās zaļā un melnā tēja ir samērā līdzīgas. Zaļā tēja tiek kaltēta īsāku laiku nekā melnā tēja, līdz ar to var uzskatīt, ka tā ir līdzīgāka baltajai tējai. Zaļā tēja palīdz labāk remdēt slāpes un satur vairāk antioksidantus nekā melnā tēja. Eiropā zināmākā ir Indijas melnā tēja Darjeeling vai Assam.

Latvijā mazāk zināma ir pusfermentētā tēja Ulun (izrunā oolung).To var lietot vairākas reizes un pēc katras tējas apliešanas reizes izmainās tās garšas un smaržas īpašības. Paši ķīnieši uzskata, ka ilgstoši uzglabājot aplietu tēju tājā savairojas dažādas baktērijas, tādēļ ilgstoši uzglabāta tēja būtu jāizmanto tikai, lai apmazgātos.

Japānā vispopularākā ir tēja – matcha, kas tiek iegūta novācot tēju, to tvaicējot un vēlāk arī žāvējot un samaļot smalkā pulverī. Pieder pie zaļajām tējām un tiek izmantota arī maltīšu gatavošanā, kā arī kokteiļu un rietumu tipa dzērienu radīšanā. Japāņu tējas ceremonijā tiek izmantotas arī veselas tējas krūma lapas, tādējādi palielinot uzņemto antioksidantu, aminoskābju un vitamīnu dauzumu.

Mazāk zināma, taču ļoti vērtīga ir arī Ķīnas dienvidrietumos iegūtā tēja puers. Tējas gatavošanā tiek izmantotas vecu tējas krūmu lapas. Atšķirt šīs tējas vienu no otra var tikai profesionālis un pērkot tējas uz savu galvu pastāv iespēja tikt apmānītam. Viens no labākajiem veidiem kā iegādāties autentisku tēju ir pērkot to pie oficiālajiem izplatītājiem vai vēl labāk dodoties personīgā vizītē uz kādu no tradicionālajām tējas plantācijām.

Tējas izcelsme

Mēs par tēju nereti saucam visu, kam tiek uzliets karsts ūdens (izņemot kafiju un kakao). Patiesībā vārdam tēja ir sava konkrēta, vēsturiska nozīme, kas saistīta ar ķīniešu tējas koka lapām. Vēsturiskie dati liecina, ka tējas lapu tēja tikusi lietota jau 780 gadā p.m.ē. Līdz Eiropai tēja tās tradicionālajā izpratnē atnāca vien 17. gs sākumā kopā ar portugāļu un holandiešu tirgoņiem. Iepazīstoties ar tējas burvību, Eiropas aristokrāti un turīgie iedzīvotāji to iemīļoja aizvien vairāk un tējas imports kļuva aizvien apjomīgāks. Atšķirībā no citiem dzērieniem, pārtikas piedevām, tēja un tās tirdzniecība ir spējusi izraisīt vairākus karus starp valstīm.

Tirgojoties ar angļiem, ķīnieši noteica tējai augstu cenu un tā tika pārdota tikai par zeltu vai sudrabu. Nekas no tā, ko piedāvāja eiropieši ķīniešus neinteresēja, jo viņiem pašiem bija līdzvērtīgas vai labākas preces. Diemžēl vienā brīdī angļi atklāja, ka ķīniešiem patīk lietot apreibinošās vielas balta pulverīša veida un maksāšana ar sudrabu tika aizstāta ar bartera attiecībām. Pēc vairākiem gadiem Ķīnas imperators aizliedza šādu apmaiņu, bet naudas plūsma un vēlme iedzīvoties bija tik liela, ka Anglija pieteica karu Ķīnai. Karš bija īss, jo angļiem bija daudz labāks un modernāks bruņojums. Rezultātā Ķīnas imperators tika sakauts, izveidojās vairākas angļu protektorāta teritorijas un Ķīna sadalīta vairākās interešu zonās starp eiropiešiem. Vēlāk ķīnieši savu neatkarību atguva, pateicoties komunistu neatkarības centieniem, kuru pēcteči vēl tagad ir pie varas.

Šobrīd tējas audzēšanas plantācijas ir izvietotas Ķīnā, Šrilankā, Kenijā, Zimbavē, Japānā, Gruzijā, Indijā, Krievijā, Malaizijā, Indonēzijā un citur. Industriāli iegūtā tēja, lai tā ilgāk glabātos tiek apstrādāta ar dažādām ķīmiskām vielām, kā rezultātā pat cilvēki, kas cenšas ievērot veselīgu uzturu, neapzinoties uzņem e vielas.